Bībeles "Jaunā Derība"... Vai es varu tai uzticēties?

Kā nosaka vēsturiska avota autentiskumu? Kara vēsturnieks K. Sanders min trīs pārbaudes metodes, kuras izmanto vēsturnieki un literatūras kritiķi.¹ Tās ir: grāmatas iekšējā pārbaude, ārējo apstākļu pārbaude un bibliogrāfiskā pārbaude. Īsumā apskatīsim, kādi ir šo pārbaužu rezultāti attiecībā uz Jauno Derību.

1. IEKŠĒJĀ PĀRBAUDE

Jautājums attiecas uz autoru uzticamību, ko atklāj pats teksts. Ļoti svarīgi ir zināt, vai tā ir vai nav aculiecinieka liecība. Jaunās Derības vēstījumus par Kristus dzīvi ir sarakstījuši notikumu aculiecinieki vai cilvēki, kas atstāsta aculiecinieku novēroto. Jānis rakstīja: “Ko mēs esam redzējuši un dzirdējuši (par Kristu), to mēs jums sludinām...” ² Pēteris apgalvoja, ka viņš un viņa biedri ir bijuši “Viņa varenības aculiecinieki.” ³ Lūka apgalvoja, ka viņa evaņģēlija pamatā ir apkopoti aculiecinieku stāsti.⁴ Tiesas zālē aculiecinieka liecība ir visvērtīgākā un ticamākā.

Iekšējai pārbaudei ir svarīga arī vēstījumu saskaņa. Ja divu autoru liecības ir pretrunīgas, tad šo vēstījumu patiesums ir apšaubāms.

Daudzi apgalvo, ka Jaunā Derība ir pretrunīga. Lai apgāztu šādu apsūdzību, ir svarīgi saprast vārdu pretruna. Vārdnīcā tas ir definēts kā "divi savstarpēji saistīti apgalvojumi, no kuriem abi var būt nepatiesi, bet abi nevar būt patiesi." Tādējādi apgalvojums, ka "Istabā ir Pēteris un Jānis" ir pretrunā apgalvojumam "Istabā ir tikai Pēteris".

Ņemot vērā iepriekš teikto, pārdomā dažas šķietamas Jaunās Derības pretrunas. Daži ir pamanījuši, ka Lūka piemin divus eņģeļus, kuri atradās Jēzus kapā pēc Viņa augšāmcelšanās.⁵ Savukārt Matejs runā par “eņģeli”.⁶ Novērojums ir pareizs, taču secinājums, ka tā ir pretruna, nav pareizs. Ja Matejs būtu uzsvēris faktu, ka kapā atradās tikai viens eņģelis, tad vēstījumi būtu pretrunīgi. Taču tas tā nav, tātad nav arī pretrunas.

Citi ir pamanījuši acīmredzamu atšķirību Jēzus dzimšanas aprakstos. Par Lūkas un Mateja Kristus dzimšanas aprakstiem vācu teologs Hanss Koncelmans raksta: “Tie nesaskan nevienā punktā.” ⁷ Viņš pievērš uzmanību acīmredzamajām ģeogrāfiskajām atšķirībām.

Pirmajā mirklī tiešām šķiet, ka apraksti ir ļoti atšķirīgi. Lūka raksta, ka Jāzeps un Marija savu ceļojumu sāka Nācaretē un devās uz Betlēmi (tautas skaitīšana un Jēzus piedzimšana notika Betlēmē). Pēc tam viņš raksta par ģimenes atgriešanos Nācaretē.⁸ Mateja stāsts sākas, kad Jāzeps un Marija atrodas Betlēmē (un tur piedzimst Jēzus), tad viņš apraksta to bēgšanu uz Ēģipti, lai paglābtos no ķēniņa Hēroda dusmām, un turpina ar stāstu par viņu došanos uz Nācareti pēc Hēroda nāves.⁹

PRETRUNA VAI PAPILDINĀJUMS?

Vai tiešām šie apraksti ir pretrunīgi? Evaņģēliji nepretendē uz vispusīgu Kristus dzīves aprakstu. Jebkuram biogrāfam nepieciešamības gadījumā ir jāspēj izturēties pret faktiem selektīvi. Vai Matejs nevarēja izlaist ceļojumu no Nācaretes uz Betlēmi, kur notika tautas skaitīšana, bet Lūka – bēgšanu uz Ēģipti? Ja tā, tad šie stāsti ir nevis pretrunīgi, bet gan viens otru papildina.¹⁰

Bieži vien šķiet, ka šādi kritiķi aizspriedumu un augstprātīgo spekulāciju dēļ nespēj saskatīt Bībeles teksta jēgu. Varētu piekrist K.S. Lūisa kritikai: “Šie cilvēki grib, lai es ticu, ka viņi spēj izlasīt seno rakstu zemtekstu; pierādījums (tam, ka viņi nespēj) ir viņu acīmredzamā neprasme izlasīt tekstu.” ¹¹

Lūk, pēdējais (izteiksmīgākais) nekonsekvences piemērs. Daudzi ir pamanījuši atšķirību starp sinoptiskajiem (Mateja, Marka, Lūkas) evaņģēlijiem un Jāņa stāstu par Jēzus nāvi, konkrēti par hronoloģiskajām attiecībām starp Jēzus krustā sišanu un jūdu Pashā svētku maltītes baudīšanu. Marks stāsta par dažiem jūdiem, kas Pashā svētkus svin vakarā pirms krustā sišanas.¹² Jānis, šķiet, norāda uz to, ka Pashā svētku svinības notika pēc krustā sišanas.¹³

Kādā nesenā Dalasas Teoloģijas semināra doktora Harolda Honera rakstā ir sniegts mīklas atminējums.¹⁴ Izrādās, ka starp farizejiem un saduķejiem (divas tā laika reliģiskās partijas) nebija vienprātības par nedēļas dienu, kurā jāsvin Pashā svētki. Tā rezultātā farizeji Pashā svētkus svinēja vienu dienu pirms saduķejiem. Tādēļ ir ļoti ticams, ka Matejs, Marks un Lūka izmantoja farizeju, bet Jānis – saduķeju kalendāru, kas arī radīja atšķirības viņu vēstījumos.

2. ĀRĒJĀ PĀRBAUDE

Šīs pārbaudes galvenais jautājums ir, vai citi vēsturiskie un arheoloģiskie materiāli apstiprina vai noliedz iekšējo liecību, ko sniedz paši dokumenti. Daži antīkās pasaules autori, tādi kā Tacits, Jozefs, Seitonijs Plīnijs Jaunākais, rakstīja par Jēzu kā par vēsturisku personu.¹⁵ Izcilais arheologs sers Viljams Ramzejs uzskatīja, ka Lūkas raksti nav vēsturiski pamatoti. Viņa paša turpmākie pētījumi Tuvo Austrumu arheoloģijā lika viņam mainīt savus uzskatus un secināt, ka “Lūka ir augstākās klases vēsturnieks.” ¹⁶

Sinsinati Ebreju Teoloģijas semināra bijušais prezidents Nelsons Gliks, pēc tautības ebrejs, un viens no labākajiem arheologiem, rakstīja: “Var pilnīgi droši apgalvot, ka neviens arheoloģiskais atklājums nav pretrunā ar Bībeles izteikumiem.” ¹⁷

ARHEOLOĢISKIE PIERĀDĪJUMI...

Pievērsīsimies dažiem arheoloģiskajiem atklājumiem, kas apstiprina Jaunās Derības patiesumu. Vēstulē korintiešiem Pāvils piemin gaļas tirgu Korintā.¹⁸ Šāds uzraksts ir atrasts izrakumos senajā Korintā.¹⁹ Lūka raksta par Artemīdas templi Efezā un dumpi, kas sacēlās šīs pilsētas teātrī.²⁰ Templis tika atrakts 1863. gadā un, to izmērot, tika atklāts, ka tas ir 160 x 340 pēdas liels.²¹ Divdesmitā gadsimta austriešu arheologi atraka teātri un atklāja, ka tajā bija vietas apmēram 25 000 cilvēku.²²

Marks raksta par aklu cilvēku, ko Jēzus dziedināja, aizejot no Jērikas.²³ Lūka, acīmredzot, rakstot par šo pašu notikumu, min, ka tas notika tad, kad Jēzus tuvojās Jerikai.²⁴ 1907.-1909. gadā Ernesta Sellina izdarītie izrakumi atklāja, ka Jēzus dzīves laikā bija pilsētas – "dvīņu māsas" – vecā jūdu pilsēta un romiešu pilsēta, kas atradās apmēram jūdzes attālumā viena no otras.²⁵ Acīmredzot Marks raksta par vienu, bet Lūka par otru pilsētu, un dziedināšana notika tad, kad Jēzus atradās starp abām pilsētāmm.

Viljams F. Olbraits, viens no pasaules vadošajiem Bībeles arheologiem, saka:²⁶

Tas ir pārsteidzošs fakts, jo liecina par to, ka daži no Kristus pretiniekiem neapšaubāmi vēl bija dzīvi, kad tika sarakstītas Jaunās Derības grāmatas. Viņu klātbūtne lika Jaunās Derības autoriem veltīt īpašu uzmanību savu apgalvojumu pareizībai. Mēs varam droši ticēt, ka tad, ja vēstījumos būtu pieļauta kaut mazākā kļūda, Kristus oponenti (kuru bija daudz) to būtu pamanījuši.

3. BIBLIOGRĀFISKĀ PĀRBAUDE

Šī pēdējā pārbaude ir nepieciešama tādēļ, ka mums nav pieejami senāko dokumentu manuskriptu oriģināli. Jautājumam vajadzētu skanēt šādi: "Cik daudz šo seno dokumentu kopijas pastāv, un cik drīz pēc oriģināla tapšanas tās tika radītas?" A.T. Robertsons, viens no vispilnīgākās Jaunās Derības grieķu valodas gramatikas autoriem, rakstīja: “... mums ir 13 000 Jaunās Derības daļu manuskriptu kopiju.” ²⁷ Daudzas no šīm kopijām ir uzrakstītas īsu laiku pēc oriģināla tapšanas (80-400 gadi).

Salīdzinot Jaunās Derības dokumentus ar citiem antīkās pasaules rakstu darbiem seno kopiju skaita ziņā, kā arī (rašanās laika attiecībā pret) oriģinālu ir skaidri redzams, ka Jaunā Derība pārspēj visus citus avotus. (Piemēram, mums ir tikai 10 labas Cēzara sarakstītās grāmatas "Gallu karš" kopijas, kas ir uzrakstītas 1 000 gadus pēc oriģināla tapšanas; septiņas Platona "Tetraloģijas", kopijas tapušas 1 200 gadus pēc oriģināla. Līdzīgi rezultāti ir Tukidīda, Hērodota un citu autoru darbiem.)²⁸

Britu Muzeja bijušais direktors un galvenais bibliotekārs sers Frederiks Kenjons bija viens no seno manuskriptu uzticamības pārbaudes vadošajām autoritātēm. Viņš secināja:²⁹

Ja kāds secina, ka Jaunās Derības dokumenti ir vēsturiski uzticami, tad viņam vajadzētu nopietni pārdomāt vēsti, ko tie ietver. Jaunās un Vecās Derības vēsts centrā ir Jēzus Kristus. Viņš piedāvā mūžību un dzīvības pārpilnību ikvienam, kurš atsaucas Viņa aicinājumam: “Es esmu pasaules gaisma; kas seko man, tas patiesi nestaigās tumsībā, bet tam būs dzīvības gaisma... un jūs atzīsiet patiesību un patiesība darīs jūs brīvus.” ³⁰